2019

Ciešanu laika otrā svētdiena / 14. aprīlis

LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 29.–40. pants

29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
30 tiem sacīdams: “Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.
31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag.”
32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis.
33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: “Kāpēc jūs to raisāt vaļā?”
34 Bet tie atbildēja: “Tam Kungam viņa vajag.”
35 Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
36 Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37 Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši,
38 un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.”
39 Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!”
40 Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”

Ciešanu laika pirmā svētdiena / 7. aprīlis

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 46.–59. pants

46 Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.”
48 Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”
49 Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.
50 Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!”
52 Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!
53 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?”
54 Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”
57 Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?”
58 Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.”
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.

Gavēņa laika ceturtā svētdiena / 31. marts

MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 1.–16. pants

Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
2 “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu.”
3 Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī.
4 Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut.
5 Bet tie sacīja: “Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.”
6 Bet, kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā,
7 viena sieva piegāja pie Viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuru tā izlēja Viņam uz galvu, Viņam sēžot pie galda.
8 Kad mācekļi to redzēja, tie apskaitās un sacīja: “Kamdēļ šī izšķērdība?
9 To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.”
10 Bet Jēzus, to nomanījis, sacīja tiem: “Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu.
11 Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien.
12 Jo, izliedama šo eļļu uz Manu miesu, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt.
13 Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.”
14 Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem
15 un sacīja: “Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?” Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus.
16 Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu.

Gavēņa laika trešā svētdiena / 24. marts

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 47.–57. pants

47 Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: “Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48 Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”
49 Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: “Jūs neko nesaprotat
50 un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.”
51 Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
52 un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53 No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
54 Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.
55 Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56 Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: “Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?”
57 Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt.

Gavēņa laika otrā svētdiena / 17. marts

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20.–33. pants

20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!”
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.
27 Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis.
28 Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” Tad balss nāca no debesīm: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!”
29 Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu ir runājis.”
30 Bet Jēzus atbildēja: “Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.
32 Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.”
33 Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.

Gavēņa laika pirmā svētdiena / 10. marts

MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–11. pants

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.
2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.
3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”
4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka:
6 “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.”
7 Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”
8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību,
9 un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.”
10 Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”
11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

Svētdiena pirms Gavēņa laika / 3. marts

MARKA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 31.–38. pants

31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.
32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”
34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.
35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?
37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.”

2. svētdiena pirms Gavēņa laika / 24. februāris

LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 31.–35. pants

31 Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: “Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt.”
32 Bet Viņš tiem sacīja: “Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā.
33 Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes.
34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.
35 Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”

3. svētdiena pirms Gavēņa laika / 17. februāris

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 43.–53. pants

43 Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ.
44 Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.
45 Kad sulaiņi atgriezās pie augstiem priesteriem un farizejiem, tie viņiem sacīja: “Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?”
46 Sulaiņi atbildēja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.”
47 Farizeji viņiem atbildēja: “Vai arī jums prāti sajaukti?
48 Vai gan kāds no valdības vīriem vai no farizejiem tic Viņam?
49 Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, – lai nolādēti viņi!”
50 Tad viens no viņu vidus, Nikodēms, kas jau agrāk bija nācis pie Viņa, sacīja:
51 “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?”
52 Tie atbildēja viņam: “Vai arī tu esi galilietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis.”
53 Un tie aizgāja katrs savā mājā.

5. svētdiena pēc Zvaigznes dienas / 10. februāris

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 53. pants–8. nodaļa 11. pants

53 Un tie aizgāja katrs savā mājā. 
1 Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.
2 Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus.
3 Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši,
4 tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
5 Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
8 Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
9 Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
10 Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
11 Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”

4. svētdiena pēc Zvaigznes dienas / 3. februāris

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 31.–42. pants

31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”
32 Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?”
34 Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.
35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.”
39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40 Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas.
41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ
42 un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs.”

3. svētdiena pēc Zvaigznes dienas / 27. janvāris

MATEJA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 1.–13. pants

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.
2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.”
3 Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4 Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.”
5 Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza
6 un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.”
7 Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.”
8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
9 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.”
10 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.
11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.
12 Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.”
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

2. svētdiena pēc Zvaigznes dienas / 20. janvāris

JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–14. pants

Kad nu Tas Kungs dabūja zināt, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,
3 tad Viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4 Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.
5 Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: “Dod Man dzert!”
8 Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9 Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”
11 Samariete Viņam saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?”
13 Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”

Svētdiena pēc Zvaigznes dienas / 13. janvāris

LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 1.–16. pants

Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4 Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.
5 Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam!
6 Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.
8 Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.
9 Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:
11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
12 Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai.
13 Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.
14 Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums.
15 Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”