Biblisks pamatojums tikai vīriešu ordinācijai mācītāja amatā

Aleksandrs Bite  |  LELB Biķeru draudzes un Sv. ev. Lūkas draudzes mācītājs

Mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību (2Kor 13:8)

Visvairāk apspriestais temats, kas attiecas uz Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) dzīvi, ir LELB Sinodē paredzētais balsojums par grozījumu Satversmes 133. pantā, kas paredz ordinēt par mācītājiem vienīgi vīriešus. Tas, cerams, būs noslēgums vairākas desmitgades ilgušam procesam vai vismaz nozīmīgs pagrieziena punkts šajā procesā.

 

Mazliet vēstures


Tā sauktajam sieviešu ordinācijas jeb “tikai vīriešu ordinācijas” jautājumam ir sena un līkumota priekšvēsture. 1975. gadā Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) bez īpašas diskusijas un rūpīgas apspriešanas par mācītājām tika ordinētas pirmās sievietes. Tas bija laiks, kad baznīca asi izjuta garīgo darbinieku trūkumu, turklāt daudzās citās luteriskajās baznīcās sievietes jau labu laiku tika ordinētas. Pirmā sieviete luteriskajā baznīcā tika ordinēta Nīderlandē – 1926. gadā. Vācijas dažādajās zemju baznīcās sieviešu ordinācija aizsākās jau pirms II Pasaules kara. Dānijā – 1947. gadā, 1961. gadā – Norvēģijā un Zviedrijā, 1970. gadā tika ordinētas pirmās sievietes ASV.

Lai gan sieviešu ordinācija Latvijā tika oficiāli pieņemta un apstiprināta (arhibīskapa J. Matuļa laikā tika ordinētas par mācītājām sešas sievietes), mācītāju un teoloģijas studentu starpā turpinājās aktīvas diskusijas par šo jautājumu. Reizēm šajās diskusijās atgadījās pat anekdotiski notikumi. Piemēram, diskusiju karstumā kāda teoloģijas studente (vēlākā mācītāja) sāka plēst aiz matiem kādu savu studiju biedru (arī vēlāko mācītāju), kurš iebilda pret sieviešu ordināciju. Šis diskusiju karstums daļēji izskaidrojams ar apstākli, ka lēmums ordinēt sievietes par mācītājām tika pieņemts pēkšņi, bez atbilstīgām diskusijām un ar zināmu teoloģisku nevarību abās iesaistītajās pusēs.

Sākot ar 1983. gadu diskusijas par sieviešu ordināciju ieguva īpašu pavērsienu. Baznīcas vadībai tiek iesniegta septiņu LELB mācītāju parakstīta vēstule, kurā izteikts aicinājums “iekļaut gaidāmās Ģenerālās Sinodes darba kārtībā jautājumu par pašreizējo sieviešu garīdznieču ordinācijas praksi un to lietderību mūsu Baznīcā”. Tomēr 1984. gada ģenerālajā sinodē šis jautājums netika iekļauts, jo Sinode nebija gatava tā izskatīšanai. Tika nolemts izveidot komisiju sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskai pētīšanai, un šai komisijai tika uzdots izstrādāt materiālus 1985. gada Mācītāju konferencei.

Taču 1985. gadā mirst arhibīskaps J. Matulis un Mācītāju konference par šo jautājumu nenotiek; neturpinās arī izveidotās teoloģiskās komisijas darbs.

1986. gada ārkārtas Sinodē par arhibīskapu tiek ievēlēts Ē. Mesters, kas bija labvēlīgs sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskam izvērtējumam Svēto Rakstu gaismā; viņš pats bija pret sieviešu ordināciju mācītāja amatā un nevienu sievieti neordinēja. Šajā pat Sinodē tiek izveidota kārtējā komisija šī jautājuma izvērtēšanai, kas aicina mācītājus izteikt savu nostāju šajā jautājumā, rakstiski to iesūtot komisijai.

Tad nāca Atmodas laiks ar savām aktualitātēm un prioritātēm. 1989. gada 14. Ģenerālajā Sinodē tiek pārvēlēts arhibīskaps, un par LELB arhibīskapu Ē. Mestera vietā kļūst K. Gailītis – pārliecināts sieviešu ordinācijas aizstāvis (ordinē četras sievietes).

1992. gada 15. LELB Ģenerālajā Sinodē spontāni un negaidīti atkal aktualizējas jautājums par sieviešu ordināciju un atkal tiek izveidota komisija sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskai izskatīšanai. Taču šī komisija nesanāk ne uz vienu sēdi.

1992. gada 22. novembrī arhibīskaps Kārlis Gailītis iet bojā autokatastrofā, un sieviešu ordinācijas jomā notiek krass pavērsiens.

Par jauno LELB arhibīskapu 1993. gada 26. janvārī tiek ievēlēts Jānis Vanags. Kopš viņa ievēlēšanas par arhibīskapu, sieviešu ordinācija mūsu baznīcā ir pārtraukta. Iepriekš ordinētās sievietes gan var netraucēti turpināt kalpot, tiek pasniegti amata krusti teoloģijas studijas pabeigušajām palīgmācītājām, tāpat amatā tiek ievestas arī sievietes evaņģēlistes, kuras ierobežotā veidā (liegta Sakramenta konsekrācija, laulību reģistrēšana u.c.) daudzviet pilda draudzes mācītāju pienākumus.

Lai gan šis pavērsiens attiecībā uz sieviešu kalpošanu izraisa asu kritiku un jūtami saasina attiecības ar LELBāL un daudzām LELB tradicionālajām partnerbaznīcām Vācijā un Skandināvijā, tomēr tam ir arī savs pozitīvs pienesums – aizsākas organizēta teoloģiska diskusija par garīgo kalpošanu un sieviešu ordināciju. Diskusija no kuluāriem pāriet uz akadēmisko vidi ‒ jaunizveidoto Teoloģijas fakultāti (TF). 1993. gada beigās un 1994. gada pirmajā pusē TF rīko vairākas konferences par garīgo amatu. Turpmākajos gados šie jautājumi ir skatīti arī vairākās LELB Sieviešu līgas rīkotajās starptautiskajās teoloģiskajās konferencēs. Apmēram tajā pašā laikā Pasaules luterāņu federācija (PLF) Rīgā rīko īpašu šim jautājumam veltītu starptautisku konferenci.

Kad akadēmisko konferenču un semināru teoloģiskie rezultāti jūtami nosliecās par labu sieviešu ordinācijas pretiniekiem, sieviešu ordinācijas piekritēji pulcējas ap Teoloģijas fakultāti, kas, savukārt, sāka aizvien atklātāk un krasāk nostāties pret LELB. Diskusiju vietā TF dekāns teju vai katru savu lekciju iesāka ar asu kritiku pret LELB un arhibīskapu Jāni Vanagu. Gluži kā slavenais romiešu valstsvīrs Katons pirms divtūkstoš gadiem katru savu publisko runu – vienalga, vai par politiku, saimniecību vai pavārmākslu – nobeidza ar vārdiem: “Bet tā Kartāga mums ir jānoposta!”, tāpat arī TF dekāni ilgus gadus katru dienu atkārto teoloģijas studentiem vienus un tos pašus vārdus par to, cik aplami bija atteikties no sieviešu ordinācijas un cik slikti LELB un arhibīskaps J. Vanags izturas pret sievietēm.

Diemžēl ar to arī akadēmiskās diskusijas ir beigušās, jo viedokļi ir skaidri sadalījušies un galvenajos vilcienos izkristalizējušies. Abas puses ir arī publicējušas savus uzskatus. Neskaitāmas reizes visu šo gadu garumā to ir darījis arhibīskaps J. Vanags, 1994. gadā Luteriskā mantojuma fonda (LMF) mēnešrakstā Mantojums ir publicēti atsevišķi referāti no TF rīkotajām konferencēm par garīgo amatu, kā arī vairāki raksti par šo tēmu, 1996. gadā LMF izdod arī zviedru autora Fleminga Jensena brošūru “Sievietes mācītājas? (pozitīvs ‘nē’ sievietēm-mācītājām)”. Arī sieviešu ordinācijas piekritēji ir bijuši gana čakli, rakstiski aizstāvot savu viedokli.

Vairāk nekā 20 gadu laikā katra no pusēm jau daudzkārt ir izteikusi savus galvenos argumentus. Sieviešu ordinācijas aizstāvji pēdējā laikā (ar retiem izņēmumiem) biežāk ir izvēlējušies nerunāt vai vairs tikpat kā nelietot teoloģiskus argumentus, jo tie visi daudzkārt jau ir tikuši atspēkoti. Palikuši vienīgi emocionāli (kā lai tagad jūtas sievietes?), socioloģiski (tiek pārkāpti dzimumu līdztiesības principi!), statistiski (lielākā daļa luterāņu pasaulē tā sen jau dara), baznīcpolitiski (tiks sabojātas attiecības ar citām baznīcām) un estētiski (tas izskatās tumsonīgi) argumenti.

Parādās aizvien vairāk mēģinājumu diskreditēt apustuļa Pāvila sacīto, to sagrozot pēc sava prāta un apgalvojot, ka tie neesot ņemami vērā burtiski un tāpēc mēs tos varam interpretēt, atbilstoši mūsdienu uzskatiem. Ka tie tādā veidā, kā ir rakstīti, neesot jāņem vērā, jo tie neatbilstot mūsdienu prasībām un izpratnei un tādēļ ir atmetami, kā to gudri vīri esot pierādījuši. Savukārt tie, kas grib paturēt tradicionālos uzskatus par Pāvila vārdiem, tiek saukti par burta kalpiem, kas cīnās pret Garu.

Atstājot malā jautājumu par to, kurš un kam, un ko ir pierādījis, šeit būtu vietā tikai atgādināt, ka šādu attieksmi pret Rakstiem mūsu luteriskie tēvi nekad nav pieļāvuši, jo nevis teologiem ir vara ar savām mācībām tiesāt Rakstus, bet Rakstiem ir vara tiesāt teologus un viņu mācības. Tā mēs to lasām mūsu ticības apliecībās: “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8).”

Pateicība Dievam, ka mūsu Baznīca aizvien vairāk vēlas palikt uzticīga Bībelei. To apliecina arī tas, ka pagājušā gada 28. oktobrī Mācītāju konferencē, kurā šis jautājums tika apspriests, 57 mācītāji balsoja par to, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem vienīgi vīrieši ir ordinējami par mācītājiem, 6 balsoja pret, bet divi atturējās.

 

Rakstu pamats tikai vīriešu ordinācijai


Attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu ir jāpiemin vairāki Svēto Rakstu tematiskie loki, kam ir būtiska nozīme apskatāmā jautājuma sakarā. Šajā rakstā ir iespējams tos ieskicēt tikai īsumā. Tālāk tiks apskatīti atsevišķi fragmenti no Svētajiem Rakstiem, kas ir īpaši nozīmīgi apskatāmā jautājuma sakarā.

Bībeles lielās tēmas, kas saistītas ar garīgās kalpošanas amatu
1. Pirmais tematiskais loks ietver Vecās un Jaunās Derības galvenās kopsakarības attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu (GKA). Lai gan tiešas atbilstības starp vecās un jaunās derības kalpošanas amatu nav, tomēr ir daži būtiski principi, kas jāņem vērā, lai saprastu lielos Bībeles kopsakarus attiecībā uz GKA.

Raksti mums atklāj kādu fundamentālu pamatprincipu par Baznīcu jeb Dieva tautu šajā pasaulē, kas ir kopīga gan vecās, gan jaunās derības Baznīcai. Bez kopīgā būtiskā ticības pamata (VD – ticība uz Kristu, kurš saskaņā ar vairāk nekā 460 VD pravietojumiem vēl tikai nāks; JD – ticība uz Kristu, kas jau ir atnācis un piepildījis VD pravietojumus) kopīga ir vēl arī Dieva tautas misija šajā pasaulē. Šī Dieva uzticētā misija ir būt par izredzētu cilti, ķēnišķiem priesteriem, svētu tautu un Dieva īpašumu, lai paustu Tā varenos darbus, kas to ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.

Tas nozīmē, ka visa Dieva tauta veic priesterisko kalpošanu pasaulē, tai dotais uzdevums ir būt par starpnieci starp Dievu un cilvēkiem, ar evaņģēliju sludināšanu vedot tos pie Dieva. To veic visa Dieva tauta jeb ticīgie – vīrieši un sievietes, pieaugušie un bērni, augsti mācītie Dieva lietās un tikai pamatlietas zinoši. To sauc par vispārējo priesterību. Katrs ticīgais ir šāds priesteris starp Dievu un cilvēkiem, kas (1) upurē visu savu dzīvi Dievam, (2) sludina evaņģēliju, (3) aizlūdz par pasauli un draudzi.

Garīgās kalpošanas amats (GKA) veic specifiskas funkcijas šīs priesteru tautas iekšienē, lai šī tauta varētu veikt savu priesterisko misiju. Gan VD, gan JD kalpošanas amata veicēji veic izlīguma kalpošanu (sniedz grēku piedošanu) un māca tautu, lai tā varētu būt par svētu tautu un būtu mācīta tajā uzdevumā, kas tai uzticēts.

Šī garīgā kalpošana VD ir saistīta ar vīriešu kārtas pirmdzimtajiem, kam bija jābūt par šīs kalpošanas īstenotājiem pārējā tautā. Vecajā Derībā Dievs īpašā veidā šai pirmdzimto kalpošanai izredz Levija cilts vīrus, visai pārējai tautai savi vīriešu kārtas pirmdzimtie bija jāizpērk. Arī Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Dievs aicina no savas priesteru tautas vidus īpašus vīrus JD kalpošanai: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Ef. 4:11,12)

Mūsu apskatāmā jautājuma sakarā būtu svarīgi atšķirt un pareizi nošķirt vispārējo priesterību, kurai pieder visa Dieva tauta bez izšķirības un īpašiem nosacījumiem (dzimums, kārta, vecums u. c.) un garīgās kalpošanas amatu, kas saistīts ar īpašiem Dieva noteiktiem priekšnosacījumiem un īpašu Dieva aicinājumu.

Šis pamatprincips ir kopīgs gan vecajai, gan jaunajai derībai. Tāpat kopīga ir arī iezīme, ka tā ir vīriešiem uzticēta kalpošana. Vecās derības kalpošanu veic Levija cilts vīrieši, Jaunās derības kalpošanā – vīri, kurus Dievs bija īpašā veidā aicinājis būt par bīskapiem un saistījis ar īpašiem priekšnoteikumiem.

Šeit mēs saskaramies ar kādu svarīgu lietu, kas apskatāmā jautājuma sakarā (mācītāja amats) ir ļoti svarīgs – Bībelē par bīskapiem sauc tā amata īstenotājus, kas šodien tiek saukti par mācītājiem; tieši mācītāji šodien pilda tās funkcijas, ko apustuļu laikos pildīja bīskapi. Mūsdienu bīskapu kalpošana ir veidojusies vēlāk, un mūsdienās bīskapa amats ir ieguvis citu funkciju.

2. Nākamais plašais Svēto Rakstu tematiskais loks, kas saistīts ar mūsu apskatāmo jautājumu, ir Radīšanas kārtība, pēc kuras Dievs ir strukturējis cilvēku sabiedrību, ar kuru saskaņā Viņš Kristū ir dāvājis pestīšanu (jo Viņa Dēls bija pakļauts šai kārtībai), un kuru Bībele attiecina arī uz draudzes dzīvi un mācīšanas un garīgās vadīšanas amatu draudzē. Šī Bībelē atklātā Radīšanas kārtība ir fundamentāli saistīta ar cilvēka dzimumatšķirībām, ar noteikto kārtību un lomām laulībā un ģimenē. Īpašā veidā tas ir izteikts ar tā saukto kephalē jeb galvas teoloģiju, kur vīrs tiek nosaukts par sievas galvu, Kristus par vīra galvu, bet Dievs par Kristus galvu. Saskaņā ar šo kārtību Dievs caur Kristus kalpošanu ir vienots ar Savu radību.

Īpašā veidā apustulis Pāvils izmanto šo radīšanas kārtību, kā galveno argumentu arī savos aizliegumos attiecībā uz sievām 1. Tim 2:12 un turpm., 1. Kor. 14:34. To saprast un apzināties mūsu apskatāmā jautājuma sakarā ir īpaši nozīmīgi.

3. Šis Svēto Rakstu tematiskais loks ir saistīts ar Jēzus kalpošanu un darbību. Mēs varam redzēt īpašu Baznīcas kārtību jau evaņģēliju vēstījumā, kur Jēzus īpašā veidā aicina un ieceļ apustuļus un liek tiem jau daļēji veikt to misiju, kas pilnībā tiem tiek uzticēta pēc augšāmcelšanās. Jēzus viņus sūta patstāvīgā sludināšanas un kalpošanas darbā, kurā tie gūst nepieciešamo pieredzi un iemaņas, kas vēlāk tiem noderēs Lielās pavēles īstenošanā. Šis apustuliskais amats jau ir garīgās kalpošanas amats, kam pēc Kristus debesīs uzkāpšanas un Vasarsvētkiem jāturpinās ik dienas līdz pasaules galam. Ja mēs Vasarsvētkus saucam par Baznīcas dzimšanas dienu, tad Baznīcu pirms Vasarsvētkiem mēs varam saukt par embrionālo Baznīcu. Un šajā embrionālajā Baznīcā mēs atrodam vienīgi vīriešu institucionālu apustulātu un kalpošanu garīgajā amatā. Evaņģēliju vēstījumā mēs redzam arī sievietes un viņu kalpošanu, taču tā nav institucionāla, bet privāta.

Šajos trīs lielajos tematiskajos Bībeles ielokos, kuros ietverts viss, kas vien Bībelē varētu tikt attiecināts uz mūsu apskatāmo jautājumu, nevar atrast nekādas norādes par Dieva iedibinātu publisku un institucionālu sieviešu kalpošanu amatā, ko mēs šodien saucam par mācītāja amatu.

 

Īpašās Rakstu vietas, kas tieši attiecināmas aizliegumu sievietēm īstenot mācītāja kalpošanu draudzē


Divas galvenās Rakstu vietas, kas tiešā veidā runā par mūsu apskatāmo jautājumu un tiek apskatītas īpaši ir: 1. Kor. 14:33b–38 un 1. Tim. 2:11–15.

1. Kor. 14:33b–38
Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā [pakļautībā]. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.

Pret šīs Rakstu vietas izmantošanu tikai vīriešu kalpošanas mācītāja amatā pamatošanai oponenti ir cēluši visvairāk iebildumu, tāpēc sāksim ar šo.

Divas galvenās lietas, kas teksta fragmentā būtu izceļamas: 1) apustulis aizliedz kristīgās draudzēs sievām runāt; 2) apustulis pamato savu aizliegumu ar dievišķu autoritāti un pasludina šīs pavēles pārkāpējus kā izraidītus no draudzes jeb ekskomunicētus.

1) Sievām tiek aizliegts runāt draudzes sapulcēs jeb dievkalpojumos
Galvenais jautājums, kas jāatbild šī teksta sakarā: kādu runāšanu draudzē apustulis sievām aizliedz?
Tuvākā Rakstu vieta, kas veido kontekstu attiecībā uz iespējamo runāšanu, ir atrodama 29. pantā: “Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež”. Ja mazliet atliekam malā jautājumu par pravietošanu un apustuļa atļauju sievām ar zināmiem nosacījumiem pravietot (1. Kor. 11:5), uz kuru Pāvila pavēle sievām klusēt tādējādi nebūtu attiecināma, tad atliek vienīgi frāze “un citi lai apspriež [diakrinetōsan, iztiesā]”.

No minētās frāzes izriet divas iespējas: (1) apustulis runā par pravietiskās mācības autoritatīvu izvērtēšanu – vai tikko dzirdētā praviešu sludināšana ir saskaņā ar kristīgo mācību; (2) vai arī apustulis runā par publisku viedokļu apmaiņu draudzes locekļu starpā.
Pravietiskās vēsts apspriešana ir cieši saistīta ar mācības pārraudzīšanu, kas bija uzticēta bīskapiem, kam tad arī bija jāsaka gala spriedums par praviešu sludināšanas atbilstību mācībai. Tās bija galvenās bīskapu kā mācības uzraugu funkcijas apustuļu laikā, un tās atbilst šodienas draudzes mācītāja amata uzdevumam. Mācītājam ir pienākums sludināt un mācīt saskaņā ar kristīgo mācību pašiem un pārraudzīt citus draudzes garīgos darbiniekus, vai tie dara to pašu.

Ja šajā Rakstu vietā tiek runāts par šādu mūsdienu mācītāja amata funkcijām atbilstošu autoritatīvu izvērtēšanu, tad viss ir skaidrs uzreiz: sievietēm apustulis to neļauj īstenot.

Nekas būtisks šajā lietā nemainās arī tad, ja apustulis šeit runā par vienkāršu dzirdētā apspriešanu un publisku viedokļu apmaiņu (kas arī vismaz daļēji ir saistīta ar mācības izvērtēšanu, t.i., mācīšanu)− ja jau nedrīkst apspriest un izteikt viedokli, tad vēl mazāk drīkst mācīt un izvērtēt autoritatīvi. Ja nedrīkst mazāko, tad nedrīkst arī lielāko.

Lai gan abi frāzes “un citi lai apspriež [iztiesā]” izpratnes varianti noved pie vienādiem secinājumiem attiecībā uz Pāvila aizliegumu sievām runāt, interesantu niansi atklāj tālākā Pāvila norāde 35. pantā: “Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” Tā kā publiska praviešu mācības apspriešana ietver sevī arī mācīšanās elementu, tad šāda piebilde izskatās pēc Pāvila atbildes iespējamajam oponentu jautājumam: “Labi, mācīt sievas nedrīkst, bet vai tad viņas mācīties arī vairs nedrīkstēs?” Šā vai tā, bet Pāvila aizliegums sievietēm būt par draudzes mācītājām izriet no abiem šiem teksta izpratnes variantiem.

Sieviešu ordinācijas aizstāvji piedāvā vēl trešo izpratnes veidu attiecībā uz pieminēto sievu runāšanu. Tiek apgalvots, ka šeit Pāvils nevēršoties pret sievietēm mācītājām, bet vēršas pret sieviešu sarunāšanos un trokšņošanu dievkalpojumā. Lai pamatotu šādu ieskatu, tiek izmantoti divi argumenti: 1) tiek apgalvots, ka grieķu tekstā izmantotais vārds lalein nozīmējot ‘pļāpāt’, nevis ‘mācīt’; 2) no konteksta izrietot, ka apustulis šeit vairāk runā par kārtības, nevis mācības jautājumiem; tas liekot secināt, ka šajā Rakstu vietā tiek aizliegta sievu sarunāšanās dievkalpojumā.

Vispirms atbildēsim uz apgalvojumu, ka grieķu valodas darbības vārds lalein nozīmējot pļāpāt. Pārskatot visas 296 vietas Jaunajā Derībā, kur šis vārds tiek lietots, mēs varam viegli pārliecināties, ka tas nenozīmē neko citu, kā vienīgi runāt, un nekur nav atrodama neviena (!) vieta, kur šo vārdu varētu tulkot kā ‘pļāpāt’. Turklāt Jaunajā Derībā visa Jēzus un apustuļu mācīšana apzīmēta pamatā tieši ar vārdu lalein!

Tālāk apskatīsim argumentu, ka no konteksta izriet izpratne par to, ka apustulis aizliedz sievām pļāpāt, nevis mācīt. Tas ir tiesa, ka apustulis iepriekš daudz runā par kārtības un disciplīnas jautājumiem, kas ir būtiski, lai dievkalpojums varētu notikt. Taču ir divi būtiski iemesli, kas neļauj mums uzskatīt, ka apustulis šeit vēršas pret sieviešu pļāpāšanu.

Vispirms to nepieļauj apustuļa sacītais, ar ko viņš pamato aizliegumu sievām runāt: “jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka”. Pāvils šeit nepiesauc pašsaprotamu kārtību un piedienīgumu, kā tas būtu dabiski parastas sarunāšanās gadījumā. Pret pļāpāšanu un dievkalpojuma traucēšanu vēršoties, “smagi” teoloģiski un disciplināri argumenti nebūtu jālieto, bet mēs redzam, ka apustulis tos šeit lieto: “jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka“.

Otrkārt, tūlīt aiz aizlieguma sievām runāt mēs lasām apustuļa apgalvojumu, ka tas, ko viņš raksta, ir “Tā Kunga pavēle“. Turklāt viņš tiem, kas šai pavēlei nepaklausa, draud ar izslēgšanu no draudzes: “Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts”. Pļāpāšanas apkarošanai tas tiešām būtu krietni par daudz, un apustulis nekur nav tik skarbi izteicies bez dibināta iemesla. Acīmredzami iemesls apustuļa izteikumam šeit nav sarunāšanās, bet cita veida runāšana, proti – mācīšana.

Tā kā mūsu oponenti mēģina apstrīdēt to, ka vārdi “tā ir Tā Kunga pavēle” un ” ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” būtu attiecināmi uz apustuļa aizliegumu sievām runāt, tad to tūlīt apskatīsim īpaši otrā punkta sakarā.

2) apustuļa aizliegums sievām runāt tiek apstiprināts ar visaugstāko autoritāti
Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.

Ap šo Rakstu fragmentu mūsu oponenti ir sacēluši veselu putekļu vētru. Piemēram, cienījamais LELBĀL archibīskaps emeritus E.E. Rozītis savā publikācijā žurnālā “Ir” apgalvo, ka esot skaidri redzams, ka šie vārdi nekādā gadījumā nav attiecināmi uz aizliegumu sievām runāt, bet gan tikai uz apustuļa sacīto par to, kā jāuztur kārtība draudzē (Rozītis: “uz kārtības uzturēšanu draudzes sapulcēs, proti, lai visi nerunā reizē, bet pēc kārtas”).

Teoloģisks pamatojums šādam apgalvojumam tiek meklēts teksta kritikā: “Pie iestarpinātiem pantiem 34 un 35 Bībeles rokraksti pat dalās – daļa rokrakstu tos ievieto krietni vēlāk – pēc 40. panta, kā uz to norāda, piemēram, katoļu Bībeles tulkojums „New Revised Standard Version“: „Other ancient authorities put verses 34-35 after verse 40.“ Katrā ziņā uz tiem neattiecas trekni izceltie [37., 38.p] vārdi, bet šie panti [par sievu klusēšanu] ir norādījums uz to laiku kārtības paražu, kas arī Pāvilam šķita pareiza.”

Tiešām, tikai nedaudzos t.s. Aleksandrijas, Rietumu un Palestīnas manuskriptos aizliegums sievām runāt (p. 34.-35.) ir pārvietots aiz 40. panta. Lai gan nesalīdzināmi lielāks skaits autoritatīvāko manuskriptu šādu lasījumu neapstiprina, mūsu oponenti to izmanto kā argumentu, lai varētu iespējami mīkstināt Pāvila sacīto.

Autoritatīvi JD pētnieki uzskata, ka šādas dažu manuskriptu atšķirības saistāmas ar savulaik ārkārtīgi ietekmīgā maldu mācītāja Markiona veikto Pāvila teksta emendāciju, pieskaņojot to savai teoloģijai, kurā tieši sievietēm bija īpaša loma viņa sektas dievkalpojumos un rituālos.

Acīmredzot jau tajos laikos ir bijuši ļaudis, kas nebija mierā ar apustuļa sacīto un ir mēģinājuši ar negodīgiem paņēmieniem pavērst tekstu sev vēlamā virzienā. Brjūsa Mecgera Jaunās Derības tekstuālajā komentārā, kas ir standarta rokasgrāmata šinī jomā, teksta pētniecības jomas vadošais zinātnieks pavisam skaidri norāda, ka tā ir pārrakstītāju patvaļīgi ieviesta izmaiņa.

Taču dažiem pietiek pārgalvības šo nederīgo argumentu izmantot, lai tikai pasargātu apustuļa aizliegumu sievām runāt no nepatīkamā savienojuma ar Tā Kunga pavēli un ekskomunikācijas draudiem. Turklāt E.E.Rozītis liek savam sacerējumam bezgala nopietnu un draudīgu apakšvirsrakstu „Tev nebūs tā Kunga sava Dieva Vārdu nelietīgi velti valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.“ (2. Mozus grāmata 20:7). Tā viņš liek saprast, ka paliekot pie nesagrozītā Pāvila teksta, tiek pārkāpts otrais bauslis un Dievs to nepametīs nesodītu.

Savukārt citi mēģina mīkstināt apustuļa aizliegumu sievām runāt, sakot, ka norāde “tā ir Tā Kunga pavēle” neattiecas tieši uz aizliegumu sievām runāt, bet uz visu apustuļa sacīto 12. un 14. nodaļā. Taču šādam argumentam nav īpašas nozīmes, arī tādā gadījumā apustuļa sacītais – “tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” attiecas arī uz aizliegumu sievām runāt.

Secinājumi par 1. Kor. 14:33b–38
1) Pāvila aizliegums sievām draudzes sapulcēs runāt attiecas gan uz autoritatīvu mācības izvērtēšanu, gan arī uz publisku viedokļu apmaiņu un jautājumu uzdošanu.
2) Ja apustuļa sacītais ir Tā Kunga pavēle, tad tas nozīmē, ka bez īpašas jaunas Tā Kunga pavēles tā nav atceļama un ir attiecināma arī uz visiem turpmākajiem laikiem, vai vismaz līdz turpmākajiem Tā Kunga rīkojumiem.
3) Tā kā autoritatīva mācības pārraudzība draudzē ir vistiešākā veidā attiecināma uz mācītāja amatu mūsdienās, tas nozīmē, ka Pāvila sacītais arī mūsdienās aizliedz sievietēm būt par mācītājām.

 

Vēl daži citi mūsu oponentu izvirzītie kontrargumenti


Tagad apskatīsim vēl dažus galvenos oponentu argumentus 1. Kor. 14:33b–38 sakarā.

1) Pāvila pavēle attiecoties tikai uz apustuļu laiku (tāpat kā norādes par galvas segām 11. nod.) un mūsdienās vairs nav saistoša.

Oponenti izmanto Pāvila sacīto šīs pašas vēstules 11. nodaļā par galvas segām, kas reliģiskās sapulcēs jāvalkā sievām. 11:5 apustulis raksta: “katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta.”

Tiešām, šādi baznīcas ģērbšanās noteikumi sievietēm bija pašsaprotams un bija spēkā līdz pat 20. gs. pirmajai pusei, un dažās konfesijās (piem., pareizticīgo baznīcā) šāda tradīcija pastāv vēl šodien, taču mūsdienās tam nav vairs nav tādas nozīmes kā iepriekš, jo obligāta galvassegu valkāšana šodien vairs netiek uzskatīta par nepiedienīgu.

Protams, tas neatceļ zināmus ģērbšanās noteikumus arī šodien, jo mēs taču pielāgojam apustuļa sacīto mūsdienu situācijai, nevis to atmetam. Neviens taču nemēģinās apgalvot, ka sakarā ar mūsdienu pārmaiņām jebkāds dreskods būtu jāatceļ, un baznīcā nav nepieciešams ģērbties piedienīgi. Mēs taču nopietni pārdomājam, ko nozīmē apustuļa sacītais šodien un kā šo principu jeb sacītā būtību saglabāt.

Mēs šodien vairs nevalkājam lakatus, kuru trūkums bija nepiedienība toreiz, bet arī negribam pieļaut nepiedienību šodien. Argumentu ar galvassegām gan ir mēģināts konsekventi īstenot dažās baznīcās, par kurām [šķiet, Dānijas baznīcu] dzirdēts, ka tās rīko kampaņu par to, ka uz baznīcu var nāk arī kails, – tik atvērta un pretimnākoša esot šodienas baznīca!

Šāds princips – pielāgot apustuļa sacīto mūsdienām, nevis to atmest – būtu attiecināms arī uz apustuļa aizliegumu sievām runāt draudzes sapulcēs. Šodien vairs nerunā divi vai trīs pravieši vai mēlēs runātāji un pārējie neapspriež, kā tas bija apustuļa dienās; mums ir pavisam cits dievkalpojums un kārtība, taču apustuļa sacītā būtība ir jāsaglabā un jāpatur – sieviete draudzes dievkalpojumā (lai kāds tas būtu) nevar mācīt, tāpat kā nevarēja toreiz.

Ja nu gadījumā kāds ir tik konsekvents un uztur spēkā argumentu: Uz baznīcu šodien var nākt pliks, jo piedienīgas ģērbšanās noteikumi šodien vairs nav spēkā, tāpēc sievietes var būt par mācītājām, tad gribu vērst uzmanību uz to, kāpēc arguments ar galvassegām 11. nodaļā vispār nav izmantojams diskusijā par sieviešu ordināciju (vismaz tādā veidā, kā to dara mūsu oponenti, nē). Jo attiecībā uz galvassegām apustulis raksta: “Spriediet paši: vai sievai pieklājas ar neapsegtu galvu Dievu lūgt? .. Bet, ja kāds grib strīdēties pretī, mums citāda paraduma nav, tāpat nav arī citur Dieva draudzēs.” (11:13, 16) Savukārt par aizliegumu sievām runāt draudzes sapulcēs apustulis saka: “[atzīstiet] to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.” Tikai tad, kad cilvēku pašu spriedumi un paradumi būs tas pats, kas Tā Kunga bauslis, tad arguments ar galvassegām būs īsti vietā!

2) Pāvila sacītais ir tikai jūdaisma palieka, un tas nekad īsti nav bijis spēkā, jo ir pretrunā ar Evaņģēliju.

Ar šo apgalvojumu pavisam atklāti un tieši tiek pateikts: viss apustuļa sacītais ir tikai viena veca ebreja pļāpāšana. Taču tie, kas šādi apgalvo, tomēr atzīst, ka Pāvila vārdi tiešām neatļauj sievietēm draudzes dievkalpojumā mācīt un līdz ar to šajos apustuļa vārdos tiek noraidīta arī sieviešu ordinācija. Tā kā mēs neesam pilnvaroti tiesāt apustuli un Rakstus, bet mēģinām saprast, ko apustulis un Raksti māca, mums pietiek ar to, ka pat mūsu oponenti šādi apstiprina mūsu pārliecību, ka apustulis runā pretī sieviešu ordinācijai.

3) Pāvila aizliegums mācīt attiecas tikai uz precētām sievām (tām, kurām mājās ir vīri), bet ne uz neprecētām, tādēļ neprecētās drīkst būt mācītājas.

Ja mūsu oponentiem vairs nav ko teikt, tad viņi sāk vienkārši jokot un ņirgāties. Viņi saka: ja precētās var doties mājās un vaicāt saviem vīriem par neskaidrajām lietām un pakļauties vīriem, kā bauslība to nosaka, tad neprecētās, tās, kurām nav vīra, pie kura iet mācīties un kuram pakļauties, var kļūt par mācītājām, kāpt kancelē un mācīt pašas. To pašu viņi saka arī par 1. Tim. 2:12.

Uz to mēs atbildam šādi: koinē grieķu valodā, kurā sarakstīta Jaunā Derība nebija vārda sievietes, bet bija tikai jaunavas, sievas un atraitnes. Tā apzīmēja sievietes, kas vai nu nebija precējušās un bija pakļautas vecākiem, vai bija precējušās, un tādējādi bija pakļautas vīriem, vai tās, kuru vīri jau bija miruši, un tām bija vai nu no jauna jāprecas vai jāpakļaujas Tam Kungam, saglabājot šķīstību. Vienīgās sievietes, kuras toreiz bija ārpus šīm trim kategorijām, sauca par netiklēm. Tās tad lai mūsu oponenti arī ņem un liek sev par mācītājām, ja grib, un lai pakļaujas tām bez mums. Jo par jaunavām, sievām un atraitnēm apustulis dod mums pavisam citus norādījumus, kā to lasām viņa vēstulēs.

Nākamais arguments, ar kuru mūsu oponenti domā atcelt Pāvila aizliegumu sievām draudzē mācīt, jāatzīst, ir visteoloģiskākais:
4) Saprotot Pāvila sacīto kā aizliegumu sievietēm kļūt par mācītājām, mēs nonākam pretrunā ar citām Rakstu vietām (1. Kor. 11:4–5; Rm. 16:1–2,7; Apd. 21:9; Gal. 3:26–28 u.c.), tādēļ šāda izpratne nav pareiza.

Mūsu oponenti apgalvo: ja Pāvils citviet piemin sievietes, kas draudzēs lūdz, runā mēlēs un pravieto (1. Kor. 11:5; Apd. 21:9), Romiešu vēstules 16. nodaļā sveicina diakonisi Foibu un, iespējams, sievieti – apustuli, vārdā Jūnija, tad tas nozīmējot, ka viņš nevarētu 1. Vēstulē korintiešiem aizliegt tām mācīt kā mācītājām.

Te gan būtu jāatceras, ka Pāvils ir sievām aizliedzis to darīt 1. Tim 2:12: “taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” Pret šiem vārdiem viņiem tikpat kā nav argumentu; taču tam mēs pievērsīsimies vēlāk.

Lai noraidītu izpratni, ka ar aizliegumu sievām dievkalpojumos runāt Pāvils nav domājis aizliegt sievām mācīt, mūsu oponenti atkal vēršas pie 1. Kor. 11:5: “Un ikviena sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz vai pravieto, apkauno savu galvu – jo tā ir tāpat kā apcirpta.” Vēl šī argumenta pastiprinājumam viņi piesauc Apd. 21:9 pieminētās četras jaunavas, diakona Filipa meitas, kas pravietoja.

Viņi saka: “Ja sievietes toreiz lūdza un pravietoja, tātad viņas bija mācītājas, un arī šodien viņām jābūt par mācītājām.” Mēs nevaram skaidri un detalizēti saprast, ko nozīmē praviešu kalpošana apustuļu laikos; no Rakstiem un citiem seniem avotiem (piemēram, no “Didahes”) var tikai saprast, ka tā nav mācītāja jeb bīskapa kalpošana draudzē. Turklāt mēs neapskatām pravietošanu, bet mācīšanu.

Katrā ziņā mēs redzam, ka apustulis nošķir pravietošanu no mācīšanas un mācības apspriešanas, jo pravietošanu viņš sievām atļauj, bet mācīšanu un izvērtēšanu – nē.

Vēl mūsu oponenti atsaucas uz Rm. 16:1–2: “Es jums uzticu Foibi, mūsu māsu, kas ir Kenhrejas draudzes kalpotāja (diakonon), lai jūs viņu uzņemtu Kunga vārdā, kā svētajiem pieklājas, un atbalstītu viņu, ja viņai pie jums būtu kāda vajadzība; viņa ir bijusi labdare daudziem, arī man.”

Sieviešu ordinācijas aizstāvji saka: “Foibe ir nosaukta diakonos. Šis vārds ir vīriešu dzimtē, tātad tas ir vīriešu amats un, ja tas ir vīriešu amats, tad tas ir vārda sludināšanas amats.”

Raksti paši – gan šeit, gan 1. Tim. 3 – ļoti skaidri parāda, ka diakona amats nav vārda sludināšanas, bet žēlsirdības un palīdzības kalpošanas amats. Tāpēc Pāvils neprasa diakoniem, lai tie būtu izveicīgi mācīšanā, kā viņš to prasa no bīskapiem, bet nosaka, ka tiem jābūt uzticamiem, tādiem, kas nav mantkārīgi un nedzenas pēc negodīgas peļņas. Un turpat viņš arī raksta par diakonisēm: “Tāpat arī sievām ir jābūt cienījamām – nevis neslavas cēlājām, bet atturīgām un visās lietās uzticamām.”

Ir vēl kāds jau iepriekš minēts arguments, kas ņemts no Rm. 16:7: “Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum.” (Jaunais tulk.) vai: “Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū.” (1965. g. Revidētais)

Vispirms nemaz nav skaidrs, vai pieminētās personas, Androniks un Jūnijs (vai Jūnija?), ir bijušas apustuļi vai tikai apustuļiem labi pazīstami ļaudis.

Ir vismaz trīs argumenti, kas liek uzskatīt, ka Androniks un Jūnijs (vai Jūnija?) tomēr nav bijusi apustuļi, bet ir bijuši tikai pazīstami apustuļiem:
1) ja šie ļaudis, ko apustulis piemin, būtu bijuši Jēzus iecelti apustuļi, tad nebūtu vajadzības pieminēt, ka tie ir bijuši Kristū pirms Pāvila paša. Tas būtu pats par sevi saprotams;
2) turklāt, kas tie par slaveniem apustuļiem, kurus apustulis sveicina nevis saraksta sākumā, bet pēc veselas rindas citu ļaužu, kuri tiešām ir pazīstami un zināmi, un sākot ar šiem slavenajiem šajā sarakstā diemžēl vairs īsti neviens nav zināms?
3) un, ja tie tiešām tolaik būtu bijuši pazīstami apustuļi, tad Pāvilam tos nebūtu jāreklamē kā pazīstamus. Vai vispār apustuļi jelkad ir tikuši iedalīti pazīstamajos un nepazīstamajos? Bet, lai paši romieši nebrīnītos, kāpēc apustulis šos ļaudis sveicina, viņš raksta: “Mēs, apustuļi, viņus labi pazīstam. Īpaši es, jo viņi ir mani ciltsbrāļi – benjamiņieši, kas Kristus evaņģēlija dēļ kopā ar mani pacietuši gūstu.”

Tādējādi izskatās, ka priekšroka būtu dodama tulkojumam, ka šie ļaudis apustuļiem, īpaši Pāvilam, bijuši labi pazīstami, bet paši nav bijuši apustuļi. Un te nu būtu vienalga, kāda dzimuma persona ir Jūnijs (Jūnija), jo šis teksts neko nepasaka par viņu kalpošanu draudzē un neattiecas uz mūsu apskatāmo lietu.

Taču mūsu oponenti ar to, protams, nav mierā, jo viņiem par katru cenu ir vajadzīga sieviete apustule! Tāpēc šī cēlā mērķa vārdā vai nu nabaga Jūnijam jākļūst par sievieti, vai nabaga Jūnijai – par apustuli; cita iespēja viņiem netiek dota!

Kā viņi mēģina nabaga Jūniju pataisīt par sievieti? Viņi saka: tekstā vārds ir akuzatīva locījumā (Iounian) un nevar pateikt, vai tas ir vīriešu dzimtes (Iounias) vai sieviešu dzimtes (Iounia). Turklāt dažos manuskriptos mēs atrodam Ioulian, un tas nozīmē, ka viltīgie sieviešu ordinācijas pretinieki ir mēģinājuši apslēpt mūsu izcilo sievieti apustuli (tikai nevar saprast, kāpēc tik neveikli, jo arī Ioulian nepasaka, vai tas ir vīrietis vai sieviete). Tālāk viņi ir atraduši, ka Romas pilsētas dzimtsarakstos vairāk nekā 250 reižu pieminētas sievietes Jūnijas, bet ne reizi – vīrietis Jūnijs.

Viņi gan meklēja latīņu vārdus, bet apustulis raksta par saviem ciltsbrāļiem – īstiem benjamiņiešiem ar radurakstiem. Pirmais ir pieminēts Androniks – tas ir parasts ebreju vārds. Parasti, ja israēlietim bija ciltsraksti, viņam tika dots tautisks vārds. Bet, tā kā šie dzīvoja Romā, tad romiešiem grūti izrunājamie vārdi pēc iespējas tika pielāgoti. Tā tas notiek vēl līdz pat šiem laikiem. Mēs paši labi atceramies, ka padomju laikos visi Baruhi bija Borisi, bet Mošē – Mihaili. Tolaik Judiānus un Jehunī sauca par Jūnijiem.

Vēl mūsu oponenti atsaucas uz Gal. 3:26–28: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.”

Kad vairs nevar atrast Rakstu vietas, kuras attiecas uz apskatāmo jautājumu, tad viņi sāk izmantot jebko, kas vien pagadās pa rokai. Visur, kur Bībelē rakstīts par to, kas ir sievietes, ko viņas kādreiz darījušas, vai kur kādreiz sievietes gājušas, vai ko kādreiz sacījušas, mūsu oponenti izmanto kā argumentu. Te ir tik daudz dažādu brīnumainu apgalvojumu, ka mums būtu jāsaraksta vesela grāmata, lai apskatītu katru no tiem. Tādas iespējas mums nav, un arī šie argumenti nav to vērti, tāpēc atbildēšu pavisam īsi uz visiem kopā.

Vēl šādus argumentus ir gadījies dzirdēt:
Ja mēs Bībelē lasām, ka sievietes un vīrieši ir radīti Dieva līdzībā, tas nozīmē, ka sievietes ir jāordinē par mācītājām!

Ja mēs lasām, ka praviete Debora ir saukta par māti Israēlā, tas nozīmē, ka sievietēm ir jātiek ordinētām par mācītājām!

Ja mēs lasām, ka Mozus māsa Mirjama ir vadījusi sievu kori, tad tas nozīmē, ka sievietēm ir jābūt par mācītājām!

Ja mēs Bībelē atrodam veselu grāmatu, kas veltīta Dāvida vecmāmiņai Rutei, tas nozīmē, ka sievietēm nedrīkst liegt ordināciju!

Ja mēs lasām (Soģu 19), ka kāds Betlēmes levīts, glābdams savu ādu, ir savu izbēgušo blakussievu atdevis benjamiņiešu netikļiem izvarošanai, tā ka tā ir nomirusi, tas nozīmē, ka ir jāordinē sievietes. Bet tie, kas tam nepiekrīt, ir tādi paši nelieši, sieviešu mocītāji un nīdēji kā nekrietnais levīts vai slepkavīgie Gibeas vīri!

Ja mēs Lūkas evaņģēlija sākumā lasām par lietām, kuras varēja uzzināt vienīgi no Jēzus mātes Marijas, tas nozīmē, ka sievietēm noteikti ir jākļūst par mācītājām un bīskapēm!

Ja mēs lasām, ka Marija, Martas māsa klausījās Jēzus vārdos, un Jēzus viņu uzslavēja, tas nozīmē, ka sievietes būs vislabākās mācītājas!

Ja mēs lasām, ka sievas ir sekojušas Jēzus mācekļu pulkam un kalpojušas viņam, tas nozīmē, ka sievietes ir jāordinē mācītāja amatā!

Ja mēs lasām, ka Jēzus augšāmcelšanās rītā sūtījis Mariju pie apustuļiem sacīt, ka Viņš ir augšāmcēlies, tas nozīmē, ka Jēzus ir ordinējis sievietes un sievietēm jābūt ordinētām!

Ja Priskilla kopā ar savu vīru Akilu ir mācījusi Apollu, tas nozīmē, ka sievietes var būt draudzē par mācītājām!

Ja Samarijas netikle pēc sarunas ar Jēzu ir aizskrējusi uz Ziharu un saukusi pilsētas iedzīvotājus skatīties, vai tik šis nav Kristus, tad sievietes ir jāordinē par mācītājām!

“Cienītie un cienītās”, mēs viņiem un viņām sakām, “mēs nevēlamies liegt sievietēm būt pestīšanas līdzmantiniecēm (kā Gal. 3:28), būt Dieva līdzībā, vadīt korus, pravietot, runāt mēlēs, lūgt, sēdēt pie Jēzus kājām, liecināt, stāstīt un mācīt citiem par Jēzu. Bet tas viss nekādā veidā neattiecas uz mūsu apskatāmo jautājumu par sieviešu ordināciju.”

Tās visas, iespējams, būtu labas ilustrācijas sieviešu ordinācijai, ja Jēzus, Pāvils vai kāds cits apustulis būtu teicis, ka sievietes drīkst mācīt vai ka tām jāmāca draudzēs. Bet tas nav noticis. Mūsu oponenti mēģina ilustrēt to, kā nav, un kas nekad nav bijis; tāpēc šīs ilustrācijas neder.

Džons Lokvūds, austrāliešu teologs un ekseģēts, par mūsu oponentu argumentācijas metodēm raksta: “Neviens no argumentiem par labu sieviešu ordinācijai nav pietiekami pārliecinošs pats par sevi. Pretēji būtiskajiem sedes doctrinae (1. Kor. 14:33b-38; 1. Tim. 2:11-14; 3:1-7; Tit. 1:5-9), uz kuriem divus gadu tūkstošus balstījusies baznīcas tradicionālā nostāja šajā jautājumā, ikviens arguments par labu sieviešu ordinācijai ir ļoti viegli atspēkojams. Kāpēc tad sieviešu ordinācijas kustība ir guvusi tik lielus panākumus protestantu baznīcās?

Iespējams, ka analoģija, kuru E. Linnemans lieto, izskaidrojot vēsturiski kritiskās metodes pārsvaru bibliskajā zinātnē, varētu noderēt arī kā paskaidrojums, kāpēc tik lielus panākumus guvuši sieviešu ordinācijai par labu izmantotie ekseģētiskie argumenti. Linnemans aizgūst šo analoģiju no gofrētā kartona lietošanas saiņošanā: plakans kartona gabals ir viegli saplēšams, bet viens otram virsū uzlikti daudzi gofrētā kartona gabali ir ļoti izturīgs materiāls. Tāda jauna ideja, kas pamatojas uz daudziem nepārliecinošiem pieņēmumiem, bieži vien spēj kļūt ļoti populāra.”

Bet nu ir īstais brīdis pievērsties galvenajam Pāvila argumentam, kas plašāk un dziļāk paskaidro un atkārto būtību, kas izteikta 1. Kor 14. nodaļā, kur tiek noteikts, ka sievietēm draudzes sapulcēs jācieš klusu.

1. Tim. 2:11–15

11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā.

Ja attiecībā uz 1. Kor. 14:34–38 mums bija jānoskaidro, ko nozīmē runāšana draudzes sapulcēs, kuru Pāvils aizliedz, tad šeit apustulis pasaka pavisam skaidri, ka viņš aizliedz sievām mācīt. Taču līdztekus aizliegumam, kas pats par sevi būtu pietiekams, jo, kā mēs to lasām 1. Kor. 14:37, šis aizliegums “ir Tā Kunga pavēle“, mēs atrodam arī vairākas ļoti svarīgas lietas, kas parāda, kā šis aizliegums būtiski un nesaraujami sakņojas Radīšanas un Pestīšanas kārtībā, kā mums to atklāj Bībele.

 

Oponentu argumenti un to atspēkojums


Sakarā ar šo Pāvila rakstīto, mūsu oponenti nonāk ļoti šaurā vietā. Viņi te vairs nevar piesaukt lielāko daļu no tiem argumentiem, ko tie lietojuši attiecībā uz 1. Kor. 14:34–38.

Pirmkārt, šajā fragmentā nav ne vismazāko šaubu par kontekstu – tas ļoti skaidri parāda, ka apustulis māca par dievkalpojumu un draudzes institucionājajiem amatiem: bīskapiem, diakoniem un diakonisēm, rūpīgi izskaidrojot to, kas no Korintiešu vēstules varētu palikt neskaidrs.

Otrkārt, daudzajos 1. Tim. teksta manuskriptos nav arī ne mazāko pazīmju, ka kāds tajos būtu ko mainījis vai grozījis.

Lai gan sieviešu ordinācijas aizstāvji vislabprātāk runā tikai par 1. Korintiešu vēstuli un apustuļu sacīto Timotejam vislabprātāk ignorē, tomēr nākas dzirdēt arī atsevišķus argumentus pret šis vēstules skaidro liecību par labu vienīgi vīriešu ordinācijai.

Pirmais arguments. Pirms apmēram 20 gadiem, PLF Rīgā rīkotajā konferencē par sieviešu kalpošanu Baznīcā, pirmā vācu luterāņu bīskape Marija Jepsena (iecelta par bīskapi 1992. gadā), sacīja, ka šajā tekstā gan skaidri ir apliecināts aizliegums sievietēm būt par mācītājām, taču viņa neuzskatot, ka šo vēstuli būtu rakstījis Pāvils; tādēļ arī neuzskata šajā vēstulē sacīto par saistošu.

Lai gan atsevišķi, pamatā vācu, pētnieki 19. gs. ir izteikuši šaubas par šīs vēstules autorību, pamatojoties t.s. literārajā kritikā, viņi nav varējuši sniegt tam pārliecinošus pierādījumus, un tas ir palicis tikai hipotēzes līmenī. Jāatgādina, ka senbaznīcā pret vēstules autorību nav izteikts neviens iebildums, un tā ir tikusi ar pilnīgu vienprātību (homologoumena) uzņemta kanonā. Ja kāds specifisku hipotētisku iepriekšpieņēmumu dēļ ir izteicis šaubas, tas nenozīmē, ka tās ir pamatotas; vēstules gars un izteiksmes veids ir izteikti raksturīgs Pāvilam.

Visas šīs diskusijas mūsu apskatāmā jautājuma sakarā var pilnībā nolikt malā, jo mūsu baznīca pilnībā pieņem kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Rakstus par savas mācības pamatu un kopā ar visiem Bībelei uzticīgajiem luterāņiem tic, māca un apliecina, ka nevis teologiem ir vara ar savām mācībām tiesāt Rakstus, bet Rakstiem ir vara tiesāt teologus un viņu mācības; tā mēs to lasām mūsu ticības apliecībās: “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8).” ‒ Tātad: “Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts.” (1. Kor. 14:38)

Otrais arguments, kas izvirzīts pret šīs Rakstu vietas izpratni par labu vienīgi vīriešu ordinācijai, ir apgalvojums, ka Pāvils šajā vietā ir runājis tikai par kārtību patriarhālā ģimenē, nevis par kārtību draudzē. Tas gan neatbilst šīs Rakstu vietas kontekstam, jo gan iepriekš, gan arī tālāk, apustulis runā par kārtību dievkalpojumā, draudzē un par draudzes kalpošanas amatiem. Arī attiecībā uz aizliegumu sievām mācīt viņš lieto tādus argumentus, kas attiecas uz pašu reliģijas būtību (kārdināšanas stāsts, Ievas pievilšana, atkrišana no Dieva u. c.), nevis tikai uz kristīgu mājas dzīvi. Bet arī tad, ja pieņemam, ka apustulis ir dīvainā kārtā aizliedzis sievām mācīt vīrus un valdīt saimnieciskās lietās ‒ šūt kurpes, celt māju, kalt dzelzi, stādīt dārzu vai ganīt lopus, – tad tas tikai vēl vairāk pastiprinātu aizliegumu mācīt un vadīt garīgajā jomā; ja nedrīkst mazāko, tad nedrīkst arī lielāko.

Trešais arguments pret Pāvila sacīto, ar ko ir nācies sastapties biežāk, ir atkal tas pats vecais: “Pāvila sacītais šodien vairs nav spēkā, jo attiecas uz apustuļa laiku.” Lai to pierādītu, tiek piesauktas mūsdienu sievietes politiķes, valstu vadītājas, skolotājas un zinātnieces, un, ja jau Pāvila vārdi šodien būtu spēkā, tad arī tas šodien būtu jāaizliedz.

Kristīgā draudze visos laikos ir apzinājusies, ka Pāvils to nav runājis par laicīgo sabiedrību un politisko kārtību tajā, bet tikai par kārtību draudzes garīgajā darbā un kalpošanas amatiem. Tādēļ arī kristīgās baznīcas vēsturē šādi savādi argumenti, kas mēģina attiecināt Pāvila sacīto uz laicīgo sfēru, nav tikuši lietoti un visas vēstures laikā ir bijušas sievietes, kas valda un ietekmē sabiedrības dzīvi dažādos veidos.

Ja sieviešu dzīve un loma sabiedrībā agrāk ir bijusi ierobežota, tad tam nekad nav bijis sakara ar kādiem apustuļa sacītajiem vārdiem. Tieši pretēji – viss, kas ir panākts sieviešu līdztiesības jomā (tāpat kā verdzības atcelšanā, ko arī daudzkārt piesaukuši mūsu oponenti), ir lielā mērā ticis sekmēts ar apustuļa mācību, kas atrodama viņa vēstulēs. Tādējādi ir redzams, ka oponenti iesaista diskusijā argumentus, kas neattiecas uz mūsu apskatāmo jautājumu par sievietēm mācītāja amatā. Pāvils ir rakstījis tikai to, ko viņš ir rakstījis, un tas viss ir attiecināts tikai uz draudzi un kārtību tajā, kas ir nemainīga.

Ceturtais arguments, ko nācies dzirdēt pret vēstulē lasāmo aizliegumu sievām mācīt, ir izskanējis no kādas mūsu baznīcas teoloģes. Viņas argumentācija bija apmēram šāda: ja Pāvils vēlāk raksta, ka sievas tiks izglābtas, dzemdējot bērnus (1. Tim. 2:15), bet daudzām sievietēm bērnu dzemdēšana tomēr ir liegta, tad šie vārdi ir jāsaprot pārnestā nozīmē. Un, ja šie vārdi ir jāsaprot pārnestā nozīmē, tad pārnestā nozīmē ir jāsaprot arī Pāvila aizliegums sievām mācīt. Uz jautājumu par to, kāda tad varētu būt pārnestā nozīme Pāvila aizliegumam sievietēm mācīt (taču ne jau atļauja vai pavēle viņām to darīt!), viņa neko nevarēja atbildēt un nekādu, pat tīri hipotētisku piedāvājumu nesniedza. Tā mēs arī šo argumentu nevaram apskatīt, jo tas nav vēl ticis formulēts; šāds mēģinājums tikai parāda izmisīgus emocionālus centienus pierādīt lietas bez pierādījumiem.

 

Noslēgumā


No apustuļa Pāvila rakstītā 1. Kor. 14 un 1. Tim. 2 mēs redzam, ka jautājums par sieviešu mācīšanu draudzes sapulcē ir nevis tikai kāds atsevišķs izolēts jautājums, bet gan tāds jautājums, kas ir tik cieši saistīts ar visu pārējo mācības kopumu, ka, izmainot tradicionālo baznīcas attieksmi pret Pāvila sacīto par sieviešu kalpošanu, neizbēgami seko ļoti dziļas pārmaiņas arī visā pārējā mācības kopumā. Un mēs redzam, ka tajās baznīcās, kuras atmetušas Pāvila sacīto par aizliegumu sievietēm draudzē mācīt, ir notikušas ārkārtīgas pārmaiņas, kas skar visu mācības kopumu. Ir notikusi visas doktrīnas pilnīga vai daļēja pārdefinēšana tajās jomās, kuras Pāvils piemin šajā Rakstu vietā. Un kas gan vispār ir palicis šo pārmaiņu neskarts?

Neskatoties uz to, vēl līdz pat šodienai naivie un labticīgie ļaudis iedomājas, ka sievietes kalpošana mācītāja amatā neko būtisku visā mācības kopumā nevar izmainīt. Vai tad nav vienalga, kas sludina Evaņģēliju – vīrietis vai sieviete? “Ja mums būs mācītājas sievietes,” tie domā, “mēs taču aizvien baznīcā varēsim turpināt runāt, lūgt un dzirdēt tos pašus mūžīgos Dieva vārdus, ko iepriekš! Pat ja mēs atmestu vai izmainītu šos dažus Pāvila sacītos teikumus, nekāds lielais ļaunums jau no tā nevarētu celties.”

Taču, gadiem ritot, mēs aizvien skaidrāk un pārliecinošāk varam redzēt, ka nav tā, ka, izmainot mācību un praksi tikai šajā vienā jautājumā, visu pārējo var turpināt runāt, mācīt un dzīvot kā iepriekš. Šī jautājuma saknes ietiecas pārāk dziļi kristīgās ticības pašā būtībā. Pēdējo gadu pieredze skaidri parāda, ka, izraujot un atmetot šo vienu Tā Kunga bausli, tam līdzi, kā loģiska konsekvence, ir nācis ar prātu neaptverams nogruvums arī daudzās citās mācības un dzīves jomās, kas skar radīšanas un pestīšanas kārtību un to savstarpējās attieksmes, it īpaši ‒ mācībā par laulību, ģimeni un seksualitāti.

Šo nogruvumu, protams, pastiprina un tam piešķir īpašu jaudu arī tas vienkāršais fakts, ka kādu striktu un kādam netīkamu Bībeles normu ir kļuvis iespējams aizinterpretēt projām un atmest. Ja var atmest vienu normu, tad var arī citas; un to arī dara, kā vien kuram tīk. Tā ir īsta “radošā darbnīca”, kur ar teoloģijas palīdzību tiek iznīcinātas Bībeles mācības un ģenerētas jaunas – agrāk nedzirdētas, bezdievīgas, zaimojošas.

Jāņem vērā, ka šobrīd LELB praksei neordinēt sievietes par mācītājām nav īsti likumīga pamata, jo teorētiski aizvien vēl ir spēkā 1989. gada Sinodes atbalsts sieviešu ordinācijai, un mēs labi zinām, ka atelpu šinī ziņā mums ir devusi vienīgi mūsu arhibīskapa nelokāmā stāja. Bet tas tā turpinās jau vairāk, nekā 20 gadus, un tā drīzāk ir Dieva žēlastība nekā likumsakarība. Pašreizējos apstākļos nav cita drošāka ceļa, kā nostiprināt Rakstiem atbilstīgu izpratni par mācītāja amatu kā vien grozot Satversmes 133. punktu un ieviešot tikai vīriešu ordināciju.

Lai Dievs mums palīdz!